Audzētavu klepus sunim: pazīmes, ārstēšana un vakcinācija

Pēc katras lielākas suņu izstādes es varu gandrīz vai kalendārā atzīmēt, kurā nedēļā sāksies ziņas. Vispirms viens klients uzraksta, ka suns naktī pēkšņi sācis rīstīties, it kā būtu aizrijies ar kaulu. Pēc divām dienām raksta vēl divi. Līdz nedēļas beigām puse grupas ir mājās, un nodarbībā stāv trīs suņi. Jaunie saimnieki ir nobijušies un meklē internetā, pieredzējušie novelk plecus, jo viņiem šķiet, ka to taču zina pilnīgi visi. Nezina. Vārdu "audzētavu klepus" liela daļa cilvēku savā mūžā pirmo reizi izdzird tajā brīdī, kad viņu suns jau klepo.

Tāpēc par šo tēmu es aizgāju parunāt ar veterinārārsti Daigu Bokvaldi, kura tos pašus viļņus redz no otras puses, no kabineta: ja nedēļas nogalē ir bijusi izstāde, nākamajā nedēļā pacienti ir klāt. Es esmu suņu treneris, ne veterinārārsts. Mans darbs ir pamanīt, ka grupā kaut kas notiek, un savlaicīgi pateikt saimniekam, ka šodien labāk paliekam mājās. Viss, kas šajā rakstā attiecas uz pašu slimību, tās gaitu un ārstēšanu, ir Daigas skaidrojums, nevis mans viedoklis.

Īsumā

• Audzētavu klepus ir ļoti lipīga akūta augšējo elpceļu slimība, kas sākas pēkšņi un visbiežāk skar jaunus suņus ar aktīvu sabiedrisko dzīvi.
• Suns neaizrijas un nevemj, viņš klepo. Sauss, neproduktīvs, smags klepus, kas bieži sākas nakts vidū un ko saimnieki gandrīz vienmēr sākumā pārprot.
• Izskatās daudz briesmīgāk, nekā patiesībā ir bīstams. Iekaisums skar augšējos elpceļus, un komplikācijas ir retas, tāpēc paniku celt nav vērts.
• Divas nedēļas pašizolācijā. Nekādu nodarbību, izstāžu un suņu laukumu, arī tad, ja diagnoze vēl nav apstiprināta.
• Vienīgā reālā profilakse ir vakcinācija, ko veic reizi gadā, pilinot degunā, un ko Daiga iesaka jaunajiem suņiem ar aktīvu sabiedrisko dzīvi.

Pirms turpinām, viena atruna. Šis raksts ir sarunas pieraksts, ne diagnozes uzstādīšanas rīks. Tas ir vienas veterinārārstes pieredze un viedoklis par to, kā šī slimība parasti izskatās un kā uz to parasti reaģē, nevis universāls priekšraksts, kas derēs katram sunim katrā situācijā. Konkrētais suns var izrādīties izņēmums, un tieši tāpēc sadaļa par to, kad tomēr jāiet pie ārsta, ir šajā rakstā tikpat svarīga kā visas pārējās.

Kas ir audzētavu klepus: kāpēc saimnieki to sajauc ar aizrīšanos

Audzētavu klepus, kā skaidro Daiga, ir ļoti, ļoti lipīga augšējo elpceļu slimība. Tā ir akūta, sākas negaidīti un pēkšņi, un pamatā ir raksturīga jauniem suņiem, kas apmeklē apmācības, izstādes un citas vietas, kur satiekas daudz suņu. Nosaukums nav nejaušs: ja slimība nokļūst audzētavā vai kādā citā suņu komūnā, saslimst praktiski visi.

Pati raksturīgākā pazīme ir klepus, un tieši šeit sākas lielākais pārpratums. Daudzi saimnieki nemaz nesaprot, ka tas, ko viņi redz, ir klepus. Viņiem liekas, ka suns vemj vai ir aizrijies. Un tas notiek momentāli, uz līdzenas vietas: vēl vakarā viss bija kārtībā, bet nakts vidū suns sāk klepot, klepus ir smags un nestājas. Saimnieks paceļas augšā, skatās sunim mutē, meklē kaulu vai zāles stiebru un neko neatrod. Jo ilgāk suns klepo, jo vairāk viņš samokās, un jo mokošāk tas izskatās, jo drošāk nākamajā rītā saimnieks skrien pie daktera.

Cik ilgi pēc izstādes suns saslimst

Inkubācijas periods audzētavu klepum ir aptuveni no piecām līdz desmit dienām. Praksē tas nozīmē diezgan paredzamu ritmu, ko Daiga apraksta ļoti vienkārši: iepriekšējās brīvdienās ir bijusi suņu izstāde, nākamajās brīvdienās suns ir pie viņas kabinetā. Man klientu čatos tas izskatās tāpat, tikai ar dažu dienu nobīdi uz priekšu, jo pie manis ziņa nonāk agrāk nekā pie ārsta.

Cik bīstams ir audzētavu klepus sunim

Internetā, it īpaši suņu grupās sociālajos tīklos, par audzētavu klepu var izlasīt pamatīgus šausmu stāstus: ka suņi smok, ka daži nav izdzīvojuši. Daigas vērtējums ir daudz mierīgāks, un viņa uzskata, ka šie stāsti ir stipri pārspīlēti. Skats, protams, nav no patīkamajiem, bet tik traki, ka suns uzreiz nomirtu, gluži nav.

Iemesls ir vienkāršs: audzētavu klepus skar tikai augšējos elpceļus. Tur norit iekaisums, kas rada milzīgu kairinājumu, un suns domā, ka izklepojoties viņš šo kairinājumu no sevis kaut kā izdabūs. Rezultāts ir pretējs. Jo ilgāk viņš klepo, jo vairāk elpceļus sakairina, un vieglāk viņam nepaliek. Tas ir tas sausais, neproduktīvais klepus, kas skan biedējoši un ilgi. Bet pneimonijā vai citās komplikācijās, kā uzsver Daiga, tas pāriet ļoti reti.

Šī ir tā vieta, kur man klientu sarunās visbiežāk nākas darīt divas pretējas lietas vienlaikus: nomierināt vienu saimnieku, kurš jau sameklējis internetā vissliktāko scenāriju, un pierunāt otru, kurš uzskata, ka nu paklepo taču mazliet, ko tur, un tāpēc grasās nākt uz nodarbību.

Suns klepo: kad var pagaidīt un kad jāiet pie veterinārārsta

Loģiskais jautājums, kas rodas gandrīz katram, skan tā: ja suns šķauda vai paklepo, vai tas obligāti ir audzētavu klepus un vai tagad divas nedēļas jāsēž mājās. Protams, ka ne katrs klepus ir audzētavu klepus. Suns var būt vienkārši saaukstējies, viņam var būt alerģija.

Daigas orientieris ir suņa pašsajūta, ne klepus skaļums. Ja suns klepo, bet citādi jūtas ļoti labi, ir aktīvs un dzīvespriecīgs, apēd savu porciju un grib iet staigāt, tad visdrīzāk uztraukties nav vērts un var dienu vai divas pagaidīt. Ja suns klepo un turklāt izvemj apēsto, ir depresīvs un nelaimīgs, tad pie ārsta tiešām ir jāiet.

Cik ilgi ilgst audzētavu klepus

Pa lielam klepus pāriet pats desmit līdz četrpadsmit dienu laikā, un slimības līkne ir diezgan tipiska. Sākumā klepus paliek arvien vairāk un vairāk, kaut kur ap piekto dienu tas sāk atkāpties, un desmitajā vai četrpadsmitajā dienā viss ir kārtībā. Ja lēkmes ir vieglas, lielākoties pie ārsta var arī neiet. Daļai suņu, kā stāsta Daiga, audzētavu klepus vispār pārtapa par briesmīgu šķaudīšanu, nevis klasisko klepu, un arī tas paiet pats.

Vienīgā situācija, kur gaidīšana nav variants, ir pretēja dinamika. Ja klepus paliek arvien stiprāks un suns jūtas arvien sliktāk, tad nav jēgas likt viņam mocīties un cerēt uz to pašu piekto dienu. Tad ir jābrauc pie veterinārārsta.

Karantīna: kāpēc ar klepojošu suni nedrīkst nākt uz suņu skolu

Šo daļu es kā treneris uzskatu par pašu svarīgāko, un tā ir vienīgā, kur runāju savā vārdā. Ja jūsu suns ir sācis klepot, lūdzu, neejiet uz publiskām vietām. Ne uz suņu pastaigu laukumiem, ne uz izstādēm, ne uz suņu skolu. Jūs visticamāk aplipināsiet pilnīgi visus.

Man praksē tas ir bijis vairākas reizes, un scenārijs neatšķiras. Vispirms viens klients paziņo, ka viņa sunim ir audzētavu klepus. Dažu dienu laikā atraksta arī visi pārējie, ka saslimuši ir viņu suņi. Grupa apstājas uz divām nedēļām, kaut arī sākotnēji varēja apstāties viens suns.

Par distancēšanos pēdējos gados ir runāts tik daudz, ka teorētiski mēs visi zinām, kā vīrusi izplatās. Praksē tas nozīmē vienkāršu lietu: ja jūsu suns klepo, pasēdiet mājās vai vediet viņu uz mežu, kur citus suņus nesatiksiet. Arī tad, ja neesat pārliecināti, vai tas tiešām ir audzētavu klepus. Cienīsim viens otra laiku, jo aplipināta grupa maksā daudz vairāk nekā viena izlaista nodarbība.

Pilnīgai skaidrībai: pašizolācija ir divas nedēļas, un tikai pēc tam suns var atgriezties sabiedrībā. Un ir vēl viena nepatīkama nianse, ko šeit nevar noklusēt. Visiem šiem vīrusiem piemīt tāda īpašība, ka tie ir ļoti lipīgi jau pirms klīnisko pazīmju parādīšanās. Vislabāk suns lipina apmēram dienu vai divas pirms viņš pats saslimst, un tajā brīdī jūs no tā izvairīties nevarat, jo vienkārši neredzat, ka suns ir slims. Tieši tāpēc atbildīga uzvedība pēc pirmajām pazīmēm ir tikai puse no risinājuma. Otra puse ir vakcinācija.

Vakcinācija pret audzētavu klepu: kam, cik bieži un kā to dara

Daigas nostāja ir vienkārša: vienīgais veids, kā suni pasargāt, ir vakcinācija. Viņa noteikti ieteiktu vakcinēt jaunos suņus līdz trīs vai četru gadu vecumam, ja tiem ir aktīva sabiedriskā dzīve: apmācības, sacensības, treniņi, izstādes, suņu tusiņi un pastaigas lielos suņu baros. Tieši tur audzētavu klepus jūtas vislabāk. Vakcinē reizi gadā.

Pati procedūra pārsteidz gandrīz visus, kas to piedzīvo pirmo reizi, jo vakcīnu nevis dur, bet pilina degunā. Tas nozīmē, ka sunim jābūt tik sociālam vai vismaz tik mierīgam, lai ārsts pie deguna tiktu klāt. Vienreiz gadā to izturēt var teju katrs, lai gan Daiga ar smaidu atzīst, ka franču buldogam iepilināt degunā arī varētu būt izaicinājums, jo deguns tomēr ir savādāks un franču buldogs nav nekāds mierīgais suns.

Kāpēc īspurnainiem suņiem tas ir svarīgāk

Ironija ir tāda, ka tieši tie suņi, kuriem vakcināciju veikt ir vissarežģītāk, no tās iegūst visvairāk. Īspurnainajiem suņiem elpceļi ir savādāki, un viņi slimo smagāk un citādāk. Rīstīšanās viņiem ir tiešām ļoti smaga. Tā ka tas viens neveiklais brīdis pie ārsta ir salīdzinoši lēts maksājums.

Daiga to formulē kā izvēli, ne kā pienākumu: drosmīgie var skatīties, kā viņu suns klepo, bet prātīgākie saimnieki, kas grib plānot savu dzīvi, braukāt pa izstādēm un iet uz nodarbībām, labāk lai vakcinē. Pirmie trīs dzīves gadi ir viņas ieteikums. Un tas noteikti ir lētāk nekā vēlāka vizīte pie daktera plus klepus sīrupu iepirkšana.

Ko var nopirkt aptiekā un ko no tā gaidīt

Ar aptieku ir tā, ka cilvēku aptiekā jūs, visticamāk, vispār nesapratīs. Doties vajag uz veterināro aptieku, kur ir pieejami bezrecepšu līdzekļi klepus mīkstināšanai, tādi kā sīrupi. Tos lietot var.

Daigas vērtējums par to efektivitāti ir apbrīnojami godīgs: nevar teikt, ka tie ļoti palīdz, bet vismaz ir apziņa, ka tu kaut ko dari, un varbūt klepus arī paliek mazliet mīkstāks. Man šī atbilde patīk tieši ar to, ka tā neko nesola. Saimniekam, kurš divas naktis nav gulējis, vajag darbību, un sīrups šo vajadzību apmierina labāk nekā jebkas cits, kas ir nopērkams bez receptes.

Kāpēc audzētavu klepus nāk viļņos

Sezonalitātes audzētavu klepum nav. Toties tam ir sabiedrotais, un tie ir publiskie suņu pasākumi. Kā notikusi liela izstāde, tā Daiga jūt, ka darba atkal ir vairāk.

Vispārliecinošāko pierādījumu piegādāja pandēmijas gadi.

Kad bija tas pirmais kovida gads, kad cilvēki ļoti distancējās, nebija audzētavu klepus, vispār neviena gadījuma. Un tad, kad atļāva pirmo izstādi, tā uzreiz bija riktīgs vilnis.

Šo es mēdzu pieminēt saimniekiem, kuri uzskata, ka viņu suns nesaslimst, jo ir izturīgs. Nē, viņš nesaslimst, jo pagaidām nav bijis īstajā vietā īstajā laikā.

Biežākās kļūdas

Šīs ir tās, ar kurām es sastopos visbiežāk, un gandrīz visas ir novēršamas bez ārsta iesaistes.

• Uzskatīt, ka suns aizrijies, un divas naktis meklēt viņam mutē kaulu, tā vietā lai atpazītu klepu.
• Nākt uz nodarbību vai suņu laukumu ar viegli klepojošu suni, jo taču nav skaidrs, vai tas ir audzētavu klepus.
• Doties uz tukšu suņu laukumu domājot, ka tur neviena nav. Vīrusus jūs tur atstāsiet, un tie sagaidīs nākamo.
• Vērtēt slimības smagumu pēc klepus skaļuma, nevis pēc suņa pašsajūtas, ēstgribas un aktivitātes.
• Gaidīt, kamēr pāries pats, arī tad, kad sunim ar katru dienu paliek sliktāk.
• Atlikt vakcināciju uz brīdi pēc izstāžu sezonas, kas praksē nozīmē to pašu, ko nevakcinēt vispār.

Noslēgumā

Audzētavu klepus ir viena no retajām suņu slimībām, kuras izplatību nosaka nevis suņa veselība, bet saimnieka lēmums. Vīruss neizvēlas upurus, izvēlamies mēs, kad izlemjam, vai piektdienas vakarā ar mazliet klepojošu suni tomēr aizbraukt uz nodarbību.

Tāpēc vienīgā doma, ko es no šīs sarunas gribētu, lai jūs paņemat līdzi, nav par klepu. Tā ir par to, ka suņu pasaulē mēs visi esam vienā telpā: viena grupa, viens laukums, viena izstāžu halle. Tas, ko mēs saucam par atbildību pret savu suni, gandrīz vienmēr izrādās atbildība arī pret pārējiem divdesmit.

Raksts sagatavots pēc sarunas ar veterinārārsti Daigu Bokvaldi. Tas atspoguļo viņas praksē balstītu viedokli un pieredzi, nevis universālu ārstniecības priekšrakstu. Ja jūsu suns klepo, jūtas slikti vai stāvoklis pasliktinās, konsultējieties ar savu veterinārārstu.