Iemaukti suņiem - Kāpēc Tie Ir Labāka Izvēle?

Stāsts par to, kā es mainīju savu viedokli

Ziniet, ir tādas tēmas, par kurām tu domā, ka zini atbildi, un tad pēkšņi saproti, ka, iespējams, visu laiku esi kļūdījies. Man šī tēma ir iemaukti versus kaklasiksna. Un tas nav nekāds viegls stāsts.

Kad pirms piecpadsmit gadiem sāku strādāt ar suņiem, viss šķita skaidrs. Iemaukti – tas ir slikti. Īpaši kucēniem. Un te nu ir svarīgi - to teica VISI. Ne tikai treneri un audzētāji. Arī veterinārārsti. Arī fizioterapeiti. Visas profesionāļu aprindas bija vienojušās - iemaukti izvelk elkoņus uz āru, dara muguru šķību, un vienkārši, ja gribi, lai suns izaug veselīgs, nekādā gadījumā neliec viņam iemauktus pirms gada vecuma. Un es tam ticēju. Kāpēc man nebūtu jātic? Profesionāļi taču to teica.

Bet tad es sāku pamanīt kaut ko savādu. Es strādāju ar dažādiem suņiem, redzu klientus, viņu suņus, un... es sāku redzēt modeļus. Suņi ar kaklasiksnu - daudziem no viņiem bija problēmas. Sabojāti barības vadi. Hroniski klepus. Rīšanas grūtības. Tas nebija viens vai divi - tas bija daudzi.

Un tajā pašā laikā - suņi ar iemauktiem? Es nevarēju atrast nevienu, par kuru es varētu teikt - jā, šim elkoņi ir nepareizi vai mugura šķība TIEŠI iemauktu dēļ. Ne vienu. Piecpadsmit gadu laikā.

Un tad es sāku vairāk pētīt. Un te nu bija pārsteigums - izrādās, ka profesionāļu viedoklis bija mainījies. Veterinārārsti, ķirurgi, fizioterapeiti - arvien vairāk no viņiem tagad teica, ka kaklasiksna patiesībā ir problemātiskāka. Ka viņi redz daudz vairāk traumu no kaklasiksnas nekā no iemauktiem.

Es pat atceros to sarunu ar fizioterapeiti, kad es viņai stāstīju visus tos vecos argumentus par elkoņiem un mugurām, un viņa uz mani skatījās tā... nu, tā it kā es būtu tikko pastāstījis, ka zeme ir plakana. Viņa mani jautāja - vai es patiešām esmu redzējis suni, kam elkoņi izgājuši uz āru vai mugura šķība tieši iemauktu dēļ? Un es... nē. Nebiju. Nekad.

Tagad jau lielākā daļa profesionāļu domā, ka iemaukti ir labāka izvēle. Jā, vēl joprojām ir tādi, kas uzskata, ka kaklasiksna ir labāka. Bet viņi ir palikuši mazākumā. Un tas mani liek domāt, ka varbūt visi mēs - gan es, gan profesionāļi - vienkārši bijām kļūdījušies visus šos gadus.

Bet kas tad ir problēma ar kaklasiksnu?

Tad es sāku patiešām pievērst uzmanību. Un, ziniet, tas ir mazliet neomulīgi atzīties, bet tad, kad sāc skatīties citām acīm, tu redzi lietas, ko agrāk vienkārši... nu, ignorēji.

Padomājiet par parastāko pastaigāšanas situāciju. Pat ja jūsu suns ir normāli paklausīgs (ne perfekts, jo tāds suns nemaz neeksistē), vienmēr var notikt kaut kas. Pēkšņi garām brauc velosipēdists. Cits suns uzrodas aiz stūra. Kaķis. Rieva. Jebkas. Un tu instinktīvi rauj pavadu.

Un te nu ir moments - kad es par to sāku domāt, es sapratu, ka man pašam ir bijuši gadījumi, kad esmu pārāk asi pavilcis suni atpakaļ. Un nekad neesmu par to īsti aizdomājies, kā tas izskatās no suņa perspektīvas. Bet fizioterapeite man to izskaidroja ļoti skaidri.

Kad rauj aiz kaklasiksnas, viss spēks iet uz vienu punktu - kaklu, rīkli, barības vadu. Un tas nav tikai tā, ka sunim nav patīkami. Fiziski tur notiek daudz. Galva atliecas atpakaļ, kakla muguriņa saliecas neveselā veidā, un visa šī kustība iet cauri mugurkaulum. Ja rāviens ir stiprs un suns ir mazs, tas var būt pat tiešām traumatiski.

Bet vēl kaut kas, kas man palika atmiņā no tās sarunas - viņa teica, ka kucēni, kas mācās staigāt pie siksnas (un visi taču raujas sākumā, vai ne?), ātri saprot, ka kaklasiksna var sagādāt nepatīkamas sajūtas. Un tad viņi sāk staigāt ar saspringtu kaklu. Vienmēr. It kā gaidot, ka tagad atkal būs tas rāviens.

Un es... es to biju redzējis. Daudzkārt. Suņus, kas staigā ar tādiem savilktiem pleciem, ievilktu kaklu. Es vienkārši nebiju sapratis, KĀPĒC viņi tā dara.

Pēc tam es sāku mērķtiecīgi skatīties uz suņiem, kam ir kaklasiksnas, un, jā - daudzi patiešām staigā ar šo sasprindzinājumu. Un vēl viena lieta - es personiski zinu vairākus suņus, kuriem ir bijušas problēmas ar barības vadu. Ne kaut kādas smagi diagnozējamas anatomiskas lietas, bet vienkārši - hroniski klepus, rīšanas problēmas. Un visi tie ir suņi, kas pastāvīgi velkas uz priekšu ar kaklasiksnu.

Labi, bet tad kāpēc iemaukti ir labāki?

Man pašam vēl joprojām bija tāds kaut kāds iekšējs pretestība. Jo es jau piecpadsmit gadus dzirdēju, ka iemaukti bojā skeletu. Bet tad, kad sāku patiešām skatīties - kur ir tie suņi ar sabojātiem skeletiem no iemauktiem?

Man šķiet, ka es pazīstu simtiem, ja ne tūkstošiem suņu, ar kuriem esmu strādājis vai kontaktējies šajos gados. Un es vienkārši... es neatceros nevienu, par kuru es varētu teikt - jā, tam elkoņi ir nepareizi tieši tāpēc, ka staigāja iemauktos. Varbūt tādi ir, es neteikšu, ka nav, bet ja ir, tad tie ir ārkārtīgi reti gadījumi.

Un tad fizioterapeite man parādīja, kā iemaukti darbojas. Un tas bija tik... nu, tik loģiski, ka es justos nedaudz muļķīgi, ka agrāk nebiju par to padomājis. Iemaukti pārklāj daudz lielāku ķermeņa daļu. Krūtis, muguru, daļu no vēdera. Un kad notiek rāviens - tas pats nepatīkamais rāviens, kas dzīvē vienkārši dažreiz notiek - spēks izdalās pa visu šo virsmu. Nav viens punkts, kas uzņem visu slodzi.

Man bija tāds moments, kad es patiešām to sajutu. Es pamēģināju - jo, jā, es patiešām gāju un pamēģināju. Uzliku savam sunim kaklasiksnu (lai gan parasti staigā iemauktos) un tad vieglu, vieglu rāvienu. Un tad to pašu ar iemauktiem. Un atšķirība bija... nu, acīmredzama. Ar kaklasiksnu visa kustība iet uz galvu un kaklu. Ar iemauktiem - suns vienkārši sajūt vilkmi uz muguru un krūtīm, bet kakls paliek mierīgs.

Un vēl - ar iemauktiem man šķiet, ka ir daudz vieglāk kontrolēt suni, ja ir nepieciešams. Liels suns, kas kaut kur grib skriet - ar kaklasiksnu tu rauj viņu aiz kakla, un viņš tik un tā lec uz priekšu. Ar iemauktiem - tu kontrolē visu ķermeni, un tas ir... drošāk. Gan tev, gan sunim.

Un tad sākas sarežģītākā daļa - ne visi iemaukti ir vienādi

Labi, es nodomāju - es pārslēdzos uz iemauktiem. Viss kārtībā, problēma atrisināta. Bet ne tik ātri.

Izrādās (un es to uzzināju, atkal - nepatīkamā veidā), ka ir iemaukti un iemaukti. Un lielākā daļa no tiem, ko redzu suņiem mugurās, patiesībā ir... nu, kā to pateikt... nepareizi.

Anatomski nepareizi iemaukti - tā ir tā lieta, par kuru es nebiju dzirdējis, līdz man to parādīja. Un tas ir tāds "aha" moments, kad tu saproti, kāpēc daži cilvēki saka, ka viņu suņiem ar iemauktiem nav labi.

Kas ir nepareizi šajos iemauktos?

Nepareizajos iemauktos tā priekšējā siksna iet horizontāli pāri krūtīm. Un tā izskatās loģiski, vai ne? Krūtis ir platākā vieta, viss stingri, viss izskatās forši. Problēma ir tā, ka tieši tur, kur iet šī siksna, sunim ir pleca locītavas.

Es pat nebiju par to domājis, kamēr man fizioterapeite to neparādīja. Pleca locītava sunim vajag, lai izpērtu soli uz priekšu. Tā griežas, kustas, un ja tur ir siksna, kas to bloķē... nu, iedomājieties, ja jums kāds būtu aplicis siksnu pāri celim. Jūs joprojām varētu staigāt, bet tas būtu neērti, un jūs sāktu staigāt ar īsākiem soļiem, vai ne?

Tas pats notiek ar suni. Viņš nevar izpērt pilnu soli, tāpēc viņš sāk spert īsākus. Un ar laiku tas kļūst par ieradumu. Un tad organisms sāk kompensēt - izmanto citus muskuļus, kas nav tam paredzēti, citas locītavas, un... un tad, iespējams, arī tiešām var rasties problēmas.

Un, kas ir traģikomisks - es domāju, ka TIEŠI ŠIE iemaukti ir tā iemesla dēļ, kāpēc cilvēki domā, ka iemaukti ir slikti. Jo tie IR slikti. Tikai tie nav visi iemaukti - tie ir konkrēti nepareizā modeļa iemaukti.

Labi, un kādi tad ir tie pareizie?

Anatomski pareizajos iemauktos tā priekšējā siksna NEIET horizontāli pāri krūtīm. Tā iet zem šīm pleca locītavām - caur vēdera daļu. Un augšējā siksna iet gar pleciem no augšas. Rezultātā - tās locītavas ir brīvas. Suns var kustēties normāli.

Un tas izklausās tik vienkārši, kad es to uzrakstu, bet, ticiet man, veikalā, kad stāvi priekšā plauktam ar divdesmit dažādiem iemauktu modeļiem, tas nav tik skaidrs. Es pats pirmos iemauktus savam sunim nopirku nepareizus. Tie izskatījās forši, cena bija normāla, likās, ka der. Tikai pēc kāda laika pamanīju, ka suns staigā kaut kā... savādi. Īsākiem soļiem. Un tad es atcerējos to sarunu par pleca locītavām un pārbaudīju - jā, tie bija tieši tie nepareizā modeļa iemaukti.

Tad es nopirku jaunus. Un atkal - ne īstie. Trešajā reizē jau es patiešām iegriezos to pārbaudīt, pirms uzvilku sunim. Pleca locītavas brīvas? Jā. Un, ziniet, atšķirība bija redzama uzreiz. Suns staigāja ar pilniem, dabīgiem soļiem.

Bet arī te nav gala. Jo pat ar pareizajiem iemauktiem vēl ir nianse.

Kā izvēlēties īstos iemauktus? (Jā, tas ir sarežģītāk, nekā gribētos)

Te nu ir tas, kāpēc es nevaru vienkārši pateikt - ej, nopērc anatomski pareizus iemauktus, un būs labi. Jo pat pareizajā kategorijā katram sunim der kaut kas cits.

Es esmu redzējis suņus, kuriem vieni iemaukti ir perfekti, bet tāda paša modeļa iemaukti citam sunim ir pilnīgi nederīgi. Un tas ir tāpēc, ka... nu, suņi ir dažādi. Tas izklausās pašsaprotami, bet praksē tas nozīmē, ka tev patiešām jāpadomā un jāskatās.

Kas man ir darbojies

Kad eju uz veikalu (vai pasūtu online, bet tad man noteikti ir atgriešanas iespēja), es skatos:

Pirmais - vai tā priekšējā siksna iet horizontāli pāri krūtīm? Ja jā - atlieku malā. Pat ja tie ir vissmukākie iemaukti pasaulē. Pat ja tie ir ar 50% atlaidi. Ne.

Otrais - vai mans suns var normāli kustēt? Es vienkārši pastaigājos ar viņu nedaudz veikalā vai mājās. Skatos, vai viņš iet ar normāliem soļiem. Vai nekur neberž. Vai neko netraucē.

Trešais - vai es varu pabāzt pirkstus zem siksnām? Ja siksnas ir tik cieši, ka nevar pabāzt divus pirkstus zem tām, tad vai nu nepareizs izmērs, vai vienkārši nederīgs modelis konkrētajam sunim.

Ceturtais - vai vēdera siksna neskar padusei? Jo ja skar, staigājot radīsies berze, un tam nebūs ne jēgas.

Un, jā, man pašam ir bijis tā, ka es esmu nopircis iemauktus, kas šķietami bija īstie, bet pēc nedēļas lietošanas sapratu, ka tomēr nav. Un nācās pirkt jaunus. Tā vienkārši ir - dažreiz ir jāizmēģina.

Man tagad abiem suņiem ir anatomiski pareizi iemaukti, un viņi tos valkā jau gadiem. Un... nu, es neredzu nekādas problēmas. Viņi skrien, lec, spēlējas, staigā pastaigās, un viss ir forši. Vai tie ir pilnīgi ideālie iemaukti? Nezinu, varbūt eksistē kaut kādi vēl labāki. Bet šie darbojas, un es esmu apmierināts.

Mana personīgā pieredze

Labi, tagad konkrēti par to, ko es esmu redzējis un piedzīvojis.

Piecpadsmit gadi ar suņiem - tas ir diezgan ilgs laiks. Es neesmu saskaitījis, cik suņus esmu saticis, bet... daudz. Daudzi simti. Varbūt tūkstoši, ja skaitītu visus - treniņos, konsultācijās, tikai pastaigās, draugiem, paziņām.

Un te nu ir interesantā daļa. Tas viss arguments par "iemaukti izvelk elkoņus uz āru" un "mugura paliek šķība" - es to tiešām dzirdēju daudzus gadus. Bet tad, kad es sāku patiešām skatīties - es neatceros. Ne vienu suni. Ne vienu, par kuru es varētu teikt - jā, šim ir mugura šķība vai elkoņi nepareizi tieši tāpēc, ka viņš staigāja iemauktos.

Varbūt tie eksistē kaut kur. Es neteikšu, ka nav. Bet ja ir, tad tie ir tik reti gadījumi, ka es par tiem vienkārši nezinu.

Bet barības vadi? Oh, par tiem es zinu. Es zinu vairākus suņus - konkrēti varu nosaukt - kuriem ir bijušas problēmas. Hroniski klepus. Grūtības norīt. Un visi - visi bez izņēmuma - ir suņi, kas pastāvīgi velkas uz priekšu ar kaklasiksnu. Tas nav zinātnisks pētījums, tas ir tikai tas, ko es esmu redzējis, bet... nu, es esmu redzējis.

Un tad es pieņēmu lēmumu. Abi mani suņi - Obis un otrs - staigā iemauktos jau no divu mēnešu vecuma. Ne jau tāpēc, ka es gribētu kaut ko pierādīt. Vienkārši tāpēc, ka man šķiet, ka tas ir drošāk un veselīgāk. Un... nu, viņi ir veseli. Viņi skrien, lec, spēlējas, viss ir normāli.

Vai tas nozīmē, ka es esmu piepadsmit procentus pārliecināts, ka es daru pareizi? Nē. Es neesmu ne ārsts, ne fizioterapeits. Bet es esmu klausījies, ko saka tie, kas ir, un es esmu skatījies uz suņiem, un man šķiet, ka iemaukti ir labāka izvēle. Tāpēc es to daru.

Vēl viens bonuss (mazs, bet patīkams)

Ir vēl viena lieta, kas nav tieši par veselību, bet ir vienkārši... ērtīga.

Ja staigājat ar garu pavadu (un es pieņemu, ka lielākā daļa staigā), tad pavada, kas ir piestiprināta pie iemauktiem uz muguras, daudz, DAUDZ mazāk pinās sunim zem kājām. Tas vienkārši ir tā, kā tā ir nostiprināta - augšā uz muguras, nevis priekšā pie kakla.

Es pat nebiju par to domājis, līdz kādu dienu pamanīju, ka vairs nestaigāju apkārt sunim, atpinot pavadu katras pāris minūtes. Tas ir tāds maziņš, ikdienišķs bonuss, kas padara pastaigas vienkārši mazliet mierīgākas.

Salīdzinājuma pārskats

Lai būtu vieglāk pieņemt lēmumu, esmu apkopojis galvenās priekšrocības un trūkumus abām izvēlēm:

Kaklasiksna

Priekšrocības:

• Vienkārši uzlikt un noņemt
• Lētāka izvēle
• Der viegliem pastaigu kontroles gadījumiem, ja suns staigā perfekti pie kājas

Trūkumi:

• Visa slodze koncentrējas uz kaklu un rīkli
• Risks bojāt barības vadu
• Rada sasprindzinājumu un neērtības rāvienos
• Var izraisīt traumas ekstremālās situācijās
• Pavada vieglāk sapinās ap kājām

Iemaukti (anatomiski pareizi)

Priekšrocības:

• Slodze sadalās pa visu ķermeni
• Drošāki traumatisku situāciju gadījumā
• Nekaitē kaklam un rīklei
• Neietekmē dabīgo kustību amplitūdu
• Pavada mazāk sapinās
• Labāka kontrole lielākiem vai stiprākiem suņiem

Trūkumi:

• Dārgāki par kaklasiksnu
• Nepieciešams laiks, lai atrastu piemērotu modeli
• Nedaudz ilgāk uzliekams un noņemams
• Nepareizi izvēlēti iemaukti var traucēt kustībām

Ko es domāju par visu šo?

Labi, es tagad visu šo esmu izstāstījis, bet kas man pašam ir secinājums?

Man šķiet, ka iemaukti ir labāka izvēle. Anatomski pareizi iemaukti. Jā, tas prasīs laiku - paiet pa veikalu, pamēģina, varbūt pirmo reizi nopērc nepareizos, tad atgriež un pirk citus. Tas ir nedaudz apnicīgi, es to saprotu. Bet... nu, tev ir suns jau. Ja tu esi gatavs staigāt ar viņu ārā divas reizes dienā nākamos piecpadsmit gadus, tu vari atvēlēt pāris stundas, lai atrastu normālus iemauktus.

Un tas nav tikai par to, ka "iemaukti ir labāki". Tas ir par to, ka kaklasiksna man šķiet riskanta. Pat ja tavam sunim nekad nav bijušas problēmas, pat ja viņš staigā perfekti pie kājas - var gadīties situācija. Cits suns. Automašīna. Kaut kas. Un tajā brīdī labāk, ja slodze iet uz ķermeni, nevis uz kaklu.

Bet - un tas ir svarīgi - es neesmu eksperts. Es esmu cilvēks, kas strādā ar suņiem un kas ir klausījies fizioterapeitā un ārstu. Un, pamatojoties uz to, ko ES esmu redzējis un dzirdējis, es domāju, ka iemaukti ir labāk. Bet tu vari domāt citādi, un tā ir ok.

Vienīgais - ja tu izvēlies iemauktus, LŪDZU pārliecinies, ka tie ir anatomiski pareizi. Jo nepareiziem patiešām var būt problēmas. Un tad cilvēki saka "redz, es teicu, ka iemaukti ir slikti", bet patiesībā problēma ir konkrētais modeļa nepareizs.

Un visbeidzot

Es zinu, ka šī tēma ir... nu, apgrūtinoša. Jo tajā nav vienas skaidras atbildes, un vēl jo vairāk - atbilde ir mainījusies laika gaitā. Tas, ko man teica pirms piecpadsmit gadiem, nav tas, ko man saka tagad.

Un varbūt pēc piecpadsmit gadiem būs atkal kaut kas jauns. Varbūt tad izrādīsies, ka es atkal kļūdījos, un būs kāds vēl labāks veids. Un tas ir ok. Tas ir normāli. Zinātne attīstās, mēs mācāmies.

Bet ar to, ko es zinu tagad, man šķiet, ka anatomski pareizi iemaukti ir pareizā izvēle. Un es ceru, ka šis stāsts par to, kā es pie tā nonācu, palīdzēs arī jums izlemt, kas ir labāk jūsu sunim.

Jo galu galā - mēs visi gribam to pašu. Lai mūsu suņiem būtu labi, lai viņi būtu veseli, lai viņi varētu skriet un lēkāt un dzīvot pilnu dzīvi. Un ja pareizi izvēlēti iemaukti var palīdzēt ar to, tad... nu, kāpēc ne?