Kad drīkst vest kucēnu ārā? Vetārsti pret treneriem – kuram taisnība?

Jauna kucēna iegāde ir gandrīz kā bērna piedzimšana – liels notikums, pilns ar jauniem izaicinājumiem. Un zini ko? Pēc klusuma perioda atkal redzu, ka cilvēki aktīvi izvēlas sev četrkājainos draugus. Tas ir fantastiski! Bet ir viena tēma, kas man arvien biežāk nākas dzirdēt – un tā mani satrauc arvien vairāk. Kucēnu saimnieku biedēšana ar karantīnu.

Gandrīz katru nedēļu pie manis nāk jauni saimnieki ar vienu un to pašu stāstu: "Vetārsts kategoriskt aizliedza vest kucēnu ārā, kamēr nav visas potes plus 10 dienu karantīna." Es saprotu – ārsts dara savu darbu, rūpējas par suņa veselību. Es neesmu medicīnas speciālists un nenāku kritizēt veterinārmedicīnu. Bet man ir 15 gadi pieredzes suņu apmācībā, un es redzu šo situāciju no cita leņķa – no tā, kāds būs tavs suns pēc pusgada, kad viņam būs jādzīvo pilsētā, jābrauc ar sabiedrisko transportu, jāsastop citi cilvēki un suņi. Un te matemātika sāk strādāt pret mums.

Skaitļi, kas nestāsta visu patiesību

Paskatīsimies: pēdējā vakcīna parasti tiek dota ap 12 nedēļu vecumu, pieskaita klāt 10 dienu karantīnu, un sanāk 14 nedēļas jeb 3,5 mēneši mājas sēdēšanas. Medicīniski tas ir loģiski – suns ir maksimāli pasargāts no vīrusiem. Bet te ir problēma, par kuru daudzi nezina vai nedomā: suņa vissvarīgākais dzīves periods – socializācija – beidzas ap 4 mēnešu, tas ir, 16 nedēļu vecumu. Ja tu kucēnu turi mājās līdz 14 nedēļām, tev paliek divas nedēļas. Divas! Lai iepazīstinātu viņu ar visu, ko viņš redzēs nākamos 10-15 gadus – mašīnām, tramvajiem, pūļiem, bērniem, veikaliem, dažādām virsmām, skaņām, situācijām.

Tas nav tikai teorija. Tā ir mana ikdiena. Es katru nedēļu redzu suņus, kuriem socializācija ir nokavēta, un sekas ir ļoti konkrētas. Dažreiz, protams, paveicas – ir suņi ar spēcīgāku nervu sistēmu, kuriem socializācijas logs ir nedaudz garāks, vai kuri vienkārši ir izturīgāki. Bet pārsvarā novēlota socializācija beidzas ar bailīgu suni – vai nu pa visu dzīvi kopumā, vai kādās konkrētās situācijās. Un ja suns regulāri piedzīvo bailes, tas ļoti nogurdina viņa nervu sistēmu.

Kad bailes nokavē dzīvi

Suņa bailes ir patiesas bailes. Iedomājies sevi situācijā, kad kaut kas tevi tā nobiedē, ka gribas mūkt – sirds dauzās, rokas dreb, domas nav skaidras. Sunim ir tieši tāpat. Un ja viņš to piedzīvo katru dienu – kad redz velosipēdu, kad nāk pretī cilvēks ar lietussargu, kad atveras lifta durvis – viņa nervu sistēma ir pastāvīgā stresa režīmā. Tas ietekmē viņa dzīvi visos aspektos. Viņš kļūst nepacietīgāks, grūtāk kontrolējams. Daudziem šķiet, ka sunim ir "daudz enerģijas" vai "viņš ir tāds aktīvs", bet patiesībā sunim vienkārši nav spēka būt pacietīgam. Viņš ir noguris no pastāvīgās cīņas ar bailēm, tāpēc reaģē spontāni uz visu.

Un vēl bīstamāk – bieži vien bailīgi suņi kļūst agresīvi. Tā ir klasiskā mazo suņu problēma, bet attiecas uz jebkuru šķirni. Ja sunim nav iespējas aizmukt no tā, kas viņu biedē, viņš sāk cīnīties – pat tādās situācijās, kur objektīvi nav nekāda drauda. 90% no agresīvajiem suņiem nav agresīvi aiz drosmes (nav tādas agresijas "aiz drosmes"), bet gan tieši tāpēc, ka ir bailīgi. Viņi uzbrūk, jo jūtas iespiesti stūrī, lai gan patiesībā nekāda drauda nav.

Ko saka progresīvie veterinārārsti

Interesanti, ka arī veterinārārstu vidū viedokļi mainās. Manā diskusijā ar Aigaru Briņķi – vienu no progresīvākajiem veterinārajiem speciālistiem Latvijā – viņš skaidri uzsvēra: jā, riski pastāv, ja ej ārā ar līdz galam nevakcinētu suni, bet šis risks ir minimāls, ja izvēlas vietas gudri. Un daudz, daudz lielāks risks ir nesocializēt suni, jo suņa mentālā veselība ļoti tieši ietekmē arī viņa fizisko veselību. Arī AVSAB (Amerikas Veterināro uzvedības speciālistu asociācija) saka to pašu: pasaulē daudz vairāk suņu tiek iemidzināti uzvedības problēmu dēļ nekā slimību dēļ. Antisociāls, bailīgs vai agresīvs suns bieži beidz savu dzīvi priekšlaicīgi, jo saimnieks vienkārši vairs netiek galā.

Mans ceļš ar Obi

Ar savu suni Obi es gāju ārā no diviem mēnešiem. Man nebija nekādu baiļu par šo lēmumu – es biju pārliecināts, ka daru pareizo. Un ne brīdi neesmu to nožēlojis. Laicīgas un veselīgas socializācijas rezultātā man ir mierīgs suns, kuru nesatrauc dažādas nestandarta situācijas. Es viņu gandrīz visur varu ņemt līdzi un neuztraukties par viņa uzvedību vai mentālo veselību. Viņš brauc ar sabiedrisko transportu, iet pa pilsētas centru, ir kopā ar bērniem, redzējis salūtus un skaļas skaņas – un tas viss viņam ir normāli.

Bet es to nedarīju bezatbildīgi. Es izvēlējos vietas un situācijas gudri.

Kā vest ārā droši – mani četri principi

Pirmkārt, izvēlies vietu ar galvu. Neved kucēnu uz pamestām teritorijām ar klaiņojošiem dzīvniekiem pie atkritumu konteineriem. Tur risks tiešām pastāv. Bet Rīgas sakoptos parkos galvenais "piesārņojums" ir papīri un plastmasas maisiņi. Nav patīkami, bet tava kucēna veselībai tas nekaitē.

Otrkārt, uzraug, ko viņš dara. Socializācija nenozīmē ļaut kucēnam ēst visu no zemes vai ost katru garāmgājēja suni. Skaties, ko viņš ņem mutē, kontrolē kontaktus.

Treškārt – un tas ir ļoti svarīgi – fokusējies uz vidi, nevis uz citiem suņiem. Godīgi sakot, kucēnam nav obligāti jāspēlējas ar katru svešu suni. Tur pat ir lielākais infekcijas risks. Daudz svarīgāk ir, lai viņš redz tramvajus, dzird skaļas skaņas, staigā pa dažādām virsmām, redz bērnus, cilvēkus ar lietussargiem, ratiņiem, veikalus ar spilgtām gaismiņām. Tieši tās lietas, kas vēlāk būs viņa ikdiena.

Un ceturtkārt – dari to konsekventi. Viena pastaiga nedēļā nepalīdzēs. Socializācija ir process, kam jābūt regulāram.

Kāpēc man tas ir tik svarīgi

Gandrīz jebkuru uzvedības problēmu var risināt un nav par vēlu to sākt – izņemot novēlotu socializāciju. Ar to ir ārkārtīgi grūti strādāt, un bieži vien tas ir gandrīz neiespējami. Kāpēc? Tāpēc, ka suņiem un visiem dzīvniekiem instinktu līmenī ir "ieprogramēts" baidīties no jaunām lietām. Tas palīdzēja viņu senčiem mežā ilgāk izdzīvot. Un tieši tāpēc, ka tas ir tik dziļš, sents instinkts, ar to ir tik grūti strādāt. Tu nevari pret to cīnīties ar loģiku vai apmācību – tas ir bioloģiski ierakstīts.

Tāpēc man ir tik svarīgi par to runāt. Es redzu pārāk daudz suņus, kas cieš. Pārāk daudz saimnieku, kas ir izmisumā. Un tas viss bieži vien bija izvairāms.

Secinājums

Gala lēmums vienmēr ir tavs – tas ir tavs suns un tava atbildība. Bet es gribu, lai tu pieņem to ar atvērtām acīm. Mierīgas pastaigas nākotnē, brīvība ceļot kopā ar suni, iespēja ņemt viņu līdzi kafejnīcā vai ciemos – tas viss sākas ar drosmīgu, labi socializētu kucēnu šodien. Ne ar veselīgu, bet bailīgu suni, kas sēž mājās.

Kāda ir tava pieredze? Vai tu klausīji karantīnas noteikumiem? Vai tomēr riskēji un devies laukā agrāk? Ieraksti komentāros – tiešām gribu zināt, kā citi izšķiras un kādas ir bijušas sekas.