Satura rādītājs

Kā suņu treneris es ar barošanas jautājumiem sastopos gandrīz katrā konsultācijā. Nevis tāpēc, ka tā būtu mana specialitāte, bet tāpēc, ka apjukums šajā tēmā ir milzīgs. Scenārijs atkārtojas ar apbrīnojamu regularitāti: cilvēks kaut kur izlasa, ka svaigēšana ir vienīgais pareizais ceļš, nopērk gaļu, pēc trim dienām sunim caureja, pēc nedēļas viņš ir pārliecināts, ka viss bijušas muļķības. Un otrādi: cilvēks gadiem cīnās ar suņa alerģijām uz sausās barības, pāriet uz jēlbarošanu, un problēmas pazūd it kā pašas no sevis.

Abi šie stāsti ir patiesi. Tieši tāpēc uzrunāju Ilzi Pētersoni, vienu no zinošākajām speciālistēm šajā jomā Latvijā, un uzdevu viņai tos pašus jautājumus, ko man visbiežāk uzdod klienti.

Īsumā: kas jāzina par svaigēšanu suņiem

  • Svaigēšana jeb jēlbarošana ir svaigas gaļas, jēlu gaļīgu kaulu un subproduktu barošana. Divi izplatītākie modeļi ir BARF barošana (ar dārzeņiem) un prey model (bez tiem).
  • Pāreja nedrīkst būt strauja. Ieteicamā secība: diennakts bez ēdiena, pēc tam 5 līdz 7 dienas viens gaļas veids, un tikai tad kauli.
  • Cik daudz dot? Pieaugušam vidēja izmēra sunim ar parastu aktivitāti aptuveni 2,5% no ķermeņa svara dienā.
  • Kauliem obligāti jābūt jēliem. Vārīti, cepti vai žāvēti kauli šķeļas un ir bīstami. Sasaldēt drīkst.
  • Svaigēšanas diēta suņiem neder visiem. Suņiem ar hroniskām kuņģa un zarnu trakta slimībām pāreja jāplāno kopā ar speciālistu.

Zemāk katrs no šiem punktiem izskaidrots plašāk. Uzreiz svarīga piebilde: tas ir Ilzes viedoklis un pieredze, nevis universāls veterinārs priekšraksts. Ja sunim ir veselības problēmas, pirmā saruna notiek ar veterinārārstu.

Kas ir svaigēšana suņiem un ar ko BARF barošana atšķiras no prey modeļa

Pats termins latviski vēl nav iesakņojies, un daļa cilvēku, izdzirdot vārdu "svaigēšana", pirmajā brīdī nodomā par kaut ko veģetāru. Patiesībā ir tieši otrādi. "Svaigēšana suņiem ir svaiga gaļa un subprodukti, un jēlu kaulu ēšana," skaidro Ilze.

Literatūrā biežāk atrodami divi modeļi. BARF barošana, kur svaigajai gaļai, jēliem gaļīgiem kauliem un subproduktiem pievieno arī dārzeņus, un tā sauktais prey model, kas ir tas pats, tikai bez dārzeņiem, tuvāk tam, ko plēsējs dabā apēstu veselā medījumā. Praksē tos bieži jauc kopā, un tās ir nianses. Pamatprincips abos ir viens: svaiga, termiski neapstrādāta pārtika.

Kā pāriet uz svaigēšanu: pārejas plāns soli pa solim

Vieta, kur visbiežāk sabojā visu pārējo, ir tieši pāreja. Un iemesls ir tīri fizioloģisks. "Ja ēd sauso barību, sunim kuņģa sula ir samērā sārmaina, varbūt pat seši. Savukārt ēdot jēlo, kuņģa sula būs ļoti, ļoti skāba, 1, 1,5, lai varētu sašķelt, sagremot pat kaulus," stāsta Ilze. Organismam, citiem vārdiem, ir jāpārslēdzas: kuņģa sulai jāmainās, aizkuņģa dziedzerim jāsāk strādāt citādāk. Tas neaizņem vienu vakaru.

Veselam pieaugušam sunim Ilze iesaka sākt ar diennakti bez ēdiena, ūdeni, protams, atstājot, lai kuņģis būtu tukšs un gatavs. Alternatīva ir pretēja pieeja: pakāpeniski samazināt veco barību, pamazām pieliekot svaigo. Kuram kas piestāv, atkarīgs no suņa.

Bet, kas ir svarīgi abos gadījumos, nākamajā dienā bļodā vēl nenonāk kauli. Sāk ar vienu gaļas veidu, pieņemsim, liellopu, baro to piecas līdz septiņas dienas, vēro, kā iet, un tikai tad sper nākamo soli: maltus kaulus ar gaļu vai sadauzītus vistas kakliņus. "Nevar tā, ka es vakar ēdu sauso un rītdien es ēdu kaulus," Ilze formulē to pavisam tieši.

Šī shēma attiecas uz veselu suni. Ja sunim jau ir diagnoze, hronisks kuņģa un zarnu trakta iekaisums vai gara medikamentu vēsture, tad tā nav jūsu shēma un pāreja jāplāno kopā ar speciālistu. Ilze neslēpj, ka daļai suņu svaigēšanas diēta nemaz nav piemērots ceļš: "Ir suņi, kuriem ir diezgan smagas, iekaisīgas kuņģa zarnu trakta slimības, kuri nebūt ne tik viegli var pāriet. Citiem ir uzlabojums, bet ne visiem."

Suns tiešām ir gaļēdājs, bet konkrētais suns uz jūsu dīvāna nav vilks mežā. Viņam ir sava vēsture, vecāku veselība, pārslimotais, un tas viss atstāj pēdas.

Kad vēders neiztur: caureja sunim un pārejas problēmas

Visbiežākā sūdzība ir caureja, un tieši tā visbiežāk kļūst par iemeslu, kāpēc cilvēks jēlbarošanu pamet. Interesantākais ir tas, ka vainīga parasti nav svaigēšana kā tāda, bet gan konkrētais bļodas saturs.

Ilze uzskaita, ko redz visbiežāk. Cilvēki pārāk ilgi baro tīru muskuļgaļu vienu pašu, kas nav pilnvērtīga barība. Vai arī otrā galējība, kad sagāž pārāk daudz subproduktu, īpaši aknas un nieres, kas mīkstina vēdera izeju gandrīz garantēti. Ļoti bieži problēma ir tieši pretēja iedomātajai: kaulu nav vispār. "Cilvēki atnāk un sūdzas, bet tad paskatās, ko viņi dod, izrādās, to kaulu tur vispār nav." Gatavajos maisījumos sastāvu vienkārši neizlasa. Bet jēlie kauli vajadzīgi arī tāpēc, lai fekāliju masa normāli formētos.

Tad ir laba nodoma kļūdas. Vēlme padarīt ēdienkarti veselīgāku noved pie tā, ka dārzeņu kļūst par daudz; Ilzes orientieris ir aptuveni līdz vienai trešdaļai no diennakts porcijas. Vai pie tā, ka bļodā ielej puslitru kefīra, kas nekādi nav "nedaudz". Reizēm iemesls ir pavisam prozaisks: barības temperatūra. Viens suns mierīgi apēd gaļu gandrīz ar ledu, citam tas ir par daudz. Un, protams, higiēna, par kuru visi zina, bet ne visi domā.

Vēl viena lieta, ko Ilze uzsver, ir terminoloģija. Cilvēki bieži jauc caureju ar vienkārši mīkstu vēdera izeju. Otrais ir nepatīkami, bet parasti risināms, sakārtojot ēdienkarti.

Ko darīt, ja sunim ir caureja pēc pārejas uz svaigo barību

Ilzes ieteikums ir īsa pauze: pieaugušam sunim diennakts bez ēdiena, mazākam vai jaunākam sešas līdz divpadsmit stundas. Tad noņem pēdējo pielikto produktu un atgriežas pie tā, kas strādāja. Ja neuzlabojas, tad pie speciālista.

Un pilnīgi noteikti: mēnesi ilga caureja nav pārejas periods. Man klienti to stāsta pārsteidzoši mierīgi, it kā tā būtu norma. Tā nav.

Jēlie kauli sunim: vienīgais noteikums, no kura nav izņēmumu

Ja no visa raksta jāatceras viena doma, tad šī. "Ja jūs dodat dzīvniekam kaulus, tad tiem jābūt jēliem," saka Ilze, un tas ir vienīgais punkts sarunā, kur viņa runā kategoriski. Vārīti, cepti vai žāvēti kauli maina savu struktūru, kļūst trausli, šķeļas un vairs normāli nesagremojas. Sasaldēt drīkst un vajag, tā lielākā daļa svaigēdāju arī uzglabā krājumus, lai nebūtu katru dienu jāiet uz veikalu. Bet termiski apstrādāt nekad.

Labs sākuma variants ir vistas kakliņi, muguriņas un spārniņi. Piesardzīgāk jāizturas pret vistas kājām un garajiem stobra kauliem, kas šķeļas un sunim bez pieredzes vai ar jutīgāku gremošanas traktu var radīt kairinājumu. Un pat pareizs produkts nepareizā daudzumā paliek problēma: "Ja jūs iedosiet tiešām puskilogramu vistas kakliņu, nekas labs nebūs, pat ja viņi ir jēli."

Aizrīšanās risks: kā droši dot sunim jēlus kaulus

Vienu tēmu mēs sarunā aizmirsām izrunāt, un tā ir pārāk svarīga, lai to atstātu nepateiktu. Ja jums ir suns, kurš nekošļā, bet rij, un tādu ir daudz, jēlu kaulu došana prasa atsevišķu piesardzību.

Drošas ir divas galējības: vai nu tik liels kauls, ko fiziski nav iespējams norīt, aptuveni suņa galvas izmērā, vai tik mazi gabaliņi, kuriem nav kur aizķerties. Bīstamākais ir tieši pa vidu, gabals, ko suns var mēģināt norīt veselu.

No kurienes ņemt gaļu suņa BARF ēdienkartei

Šis ir jautājums, uz kuru gaidīju sarežģītāku atbildi, nekā saņēmu. Vai veikala gaļa der? "Ja tā ir paredzēta cilvēkiem lietošanā, tad principā var." Ideālais variants būtu bioloģiski audzēta gaļa, bet, kā Ilze prātīgi piebilst, mēs jau paši arī ne vienmēr ēdam bioloģisko. Tirgus ar pazīstamu pārdevēju ir laba vidusceļa izvēle, īpaši, ja plānojat gatavot pats.

Viena nianse tomēr ir vērts uzmanības. Daļa suņu reaģē uz gaļu no dzīvniekiem, kas baroti ar antibiotikām, un Ilze savā praksē ir redzējusi konkrētus pacientus, kuriem tas izpaužas kā pūžņojošas ausis, apsārtums un nieze. Izskatās pēc klasiskas alerģijas, bet patiesībā ir nepanesamība pret to, kas gaļā ir. Ja veikalā pieejama gaļa ar norādi "bez antibiotikām", tā ir vērtīga izvēle.

Vai suņiem drīkst dot cūkgaļu

Cūkgaļa ir tēma, ap kuru klīst noturīgs mīts, un tas ir nepareizs. "Cūkgaļa ir viena ļoti laba gaļa un garšīga, un viņai atkal ir cits sastāvs. Un diezgan labvēlīgs, un viegli sagremojama," saka Ilze, piebilstot, ka arī pati to dod saviem suņiem un Skandināvijā tā suņu ēdienkartē ir pilnīgi ierasta.

Nosacījums ir tas pats: pārbaudīta, cilvēka galdam paredzēta gaļa. Teorētiskais risks ir Aujeski slimība jeb neīstā trakumsērga, kas cilvēku pārtikas apritē nenonāk, bet nezināmas izcelsmes cūka "no kaut kurienes" ir cita saruna.

Meža gaļa un attārpošana

Ar meža gaļu jārīkojas uzmanīgāk. Brieža un stirnas gaļa ir lieliska un viegli sagremojama, bet tikai tad, ja aiz tās stāv zinošs mednieks un ir veiktas paredzētās pārbaudes. Parazīti savvaļas dzīvniekos nav mīts. Un viens izņēmums, ko Ilze formulē bez atrunām: mežacūka jēlā veidā nekad, arī izsaldēta ne, trihinelozes dēļ.

Ar to saistīts jautājums, ko man uzdod bieži: vai svaigēdāji jāattārpo biežāk? Nē, ja gaļa ir cilvēku pārtikai vai dzīvniekiem speciāli sagatavota; tādā gaļā parazītiem nav pieļaujams būt. Cita lieta, ja suns iet medībās vai regulāri kaut ko atrod pats.

Ilzes novērojums šeit ir mazliet negaidīts: tieši medību suņiem ar to parasti viss ir kārtībā, jo aktīva dzīve un spēcīgs organisms dara savu. Problēmas biežāk rodas pilsētas sunim, kurš pēkšņi saskaras ar kaut ko, ar ko līdz šim nav saskāries.

Cik daudz gaļas sunim vajag dienā un cik maksā jēlbarošana

Daudzuma ziņā atbilde parasti pārsteidz, jo vajag mazāk, nekā cilvēki iedomājas. Rēķina procentos no suņa svara, un pieaugušam vidēja izmēra sunim bez īpašas fiziskās slodzes, ar parastām ikdienas pastaigām, tas ir aptuveni divarpus procenti no ķermeņa svara dienā. Trīsdesmit kilogramu sunim tie ir apmēram septiņi simti piecdesmit grami. Ne kilogrami.

Arī izmaksu jautājumā Ilzes atbilde ir mierinoša: aptuveni tikpat, cik izmaksā laba, kvalitatīva sausā barība. Ne lētāk, bet arī ne dramatiski dārgāk, īpaši, ja mājās ir viens suns. Ar laiku ir līdzīgi. "Es atceros, kad es sāku, man likās, ak dieniņ, kā es to visu sagatavošu," viņa smejas. Bet tas ir organizēšanās, nevis pastāvīgas slodzes jautājums; kad sistēma izveidota, ikdiena kļūst vienkārša.

Vai svaigo barību var miksēt ar sauso

Atsevišķi jārunā par sausās barības un svaigā jaukšanu, jo to dara daudzi. Ilze to neiesaka, un it īpaši neiesaka jaukt abas vienā bļodā vienā ēdienreizē. Ja tomēr gribas kombinēt, labāk vienā ēdienreizē dot vienu, otrā otru.

Praktiskais iemesls ir vienkāršs: sausā barība suņiem parasti garšo labāk, tur tam viss ir izdarīts, tāpēc, sajaucot kopā, suns diezgan ātri sāk izlasīt tikai to. Fizioloģiskais iemesls ir tas pats kuņģa skābums. "Es zinu suņus, kuri tur var mierīgi tā dzīvot un nekas nav, un ir tādi, kuriem ir milzīgas problēmas," saka Ilze; tas acīmredzot atkarīgs no tā, cik spēcīgs kuram ir kuņģa un zarnu trakts. Vienīgais paredzētais izņēmums ir pats pārejas periods.

Vai suņiem drīkst dot putru

"Man laukos bija suns, kuram deva visu no galda, un viņš nodzīvoja divdesmit gadus." Šo es dzirdu regulāri, un parasti tiek atcerēts tieši šis viens suns, nevis tie, kas nenodzīvoja.

Ilzes skaidrojums ir konkrēts: putras ir graudaugi, graudaugi paaugstina glikozes līmeni, un tas savukārt veicina iekaisuma procesus, kas jutīgākiem suņiem izpaužas dažādās orgānu sistēmās. Otrs aspekts ir mehānisks. "Tie graudaugi ir ļoti tilpumaini, viņi izstiepj kuņģi un sunim nav arī sāta sajūtas." Rezultāts ir tas pats, ko cilvēks pazīst pēc saldumu vai maizes uzēšanas: pēc stundas atkal gribas ēst, un galā liekais svars.

Šeit noder viena anatomiska detaļa, ko der zināt katram suņa saimniekam. Suņa mutē nav amilāzes. Cilvēkam gremošana sākas jau mutē ar siekalām, sunim ne. Viņš pārtiku īpaši nekošļā, bet rij lielos kumosos, un viss notiek kuņģī. Ogļhidrāti tur pārstrādājas nepilnīgi. Ja tomēr būtu jāizvēlas starp sausās barības graudaugiem un auzu pārslām, Ilze sliecas par labu pārslām, bet secinājums paliek: vārīt sunim putru vai kartupeļus nav vajadzības.

Ko vēl dot sunim ēst: piedevas, olas un eļļas

Šī ir joma, kurā cilvēki aizraujas visvairāk, un vienmēr no labiem nodomiem. Gribas, lai sunītis būtu veselāks, spēcīgāks, spīdīgāks, un tad bļodā nonāk kapsulas, pulveri un eliksīri. Ilzes nostāja ir vienkārša: ja pamatā ir kvalitatīva gaļa, jēli kauli un mēreni subprodukti, tad lielākā daļa no tā ir lieka. Viss, ko organismam nevajag, tam ir jāpārstrādā un jāizvada.

Tas, kas patiešām der, ir īss saraksts. Olas divas trīs reizes nedēļā atkarībā no suņa. Zivs reizi nedēļā. Skābpiena produkti nedaudz, un šeit "nedaudz" ir atslēgvārds, jo ne visi suņi tos panes, kas ir loģiski: piens dabā ir mazuļiem, nevis pieaugušiem plēsējiem. Nedaudz kokosriekstu vai olīveļļas, vai ghī sviesta, periodiski, nevis pastāvīgi; sviests parasti pārstrādājas vieglāk nekā augu eļļas. Tas noder brīžos, kad dzīvniekam vajag vairāk enerģijas, piemēram, grūsnām un barojošām kucēm vai atveseļošanās posmā.

Un viena laba doma kolagēna kapsulu vietā, kas man palika prātā: ja suns ēd skrimšļus un trahejas vai reizēm dabū bez sāls vārītu galertu, dabīgais uzsūcas daudz labāk nekā pievienotais.

Biežākās kļūdas svaigēšanā

Ja visu sarunā dzirdēto saspiež kopā, biežāko kļūdu saraksts ir pārsteidzoši īss un pārsteidzoši atkārtojas. Par daudz muskuļgaļas vienas pašas. Par daudz subproduktu, īpaši aknu. Kauli, kas vai nu aizmirsti, vai netiek doti aiz bailēm, un augošiem kucēniem tas var kļūt kritiski, jo kalcijs kaut kur ir jāņem. Termiski apstrādāti kauli. Pārāk strauja pāreja. Un pretējā galējība, proti, pārmērīga sarežģīšana, svēršana līdz gramam un desmit piedevu rinda.

"Ja elementārās lietas atceras, gaļa, jēlie gaļīgie kauli, nedaudz subproduktu, varbūt dārzeņi un kāda piedeva, olas, varbūt zivtiņa pa nedēļu, tad arī viss ir kārtībā," rezumē Ilze.

Nav vienas labākās receptes

Sarunas beigās man palika viena doma, kas attiecas ne tikai uz barošanu, bet arī uz manu ikdienas darbu ar suņiem un to īpašniekiem. Nav pasaulē labākā ēdiena vai labākās receptes visiem suņiem. Suņi ir dažādi, arī vienas šķirnes ietvaros, un ēdienkarte jāpielāgo konkrētajam sunim, viņa vecumam, veselībai un vēsturei.

Tāpēc, kad nākamreiz kādā Facebook grupā gribēsies ar putām uz lūpām pārliecināt visus, ka tieši jūsu izvēlētā sistēma ir vienīgā pareizā, ir vērts atcerēties, ka ļoti iespējams tā tiešām ir vislabākā. Jūsu sunim. Citam sunim, pat tajā pašā šķirnē, tas pats ēdiens var nederēt nemaz.

Savādāk sanāk tāpat kā ar apaviem. Nesen nopirku kurpes, pašas labākās, absolūti ērtākās, turpmāk pirkšu tikai tādas. Visiem iesaku. 43. izmērs.


Raksts tapis sarunā ar suņu uztura speciālisti Ilzi Pētersoni. Tas ir informatīvs materiāls, nevis veterinārs priekšraksts. Ja sunim ir hroniskas saslimšanas, gremošanas traucējumi vai plānojat pāreju augošam kucēnam, pārrunājiet to ar savu veterinārārstu vai uztura speciālistu.

Biežāk uzdotie jautājumi par jēlbarošanu

Vai suņiem drīkst dot vistas kaulus?

Jēlus drīkst. Vistas kakliņi, muguriņas un spārniņi ir viens no labākajiem sākuma variantiem. Vārītus vistas kaulus dot nedrīkst nekad, jo tie šķeļas. Uzmanīgāk jāizturas pret vistas kājām un garajiem stobra kauliem.

Cik daudz svaigās barības vajag pieaugušam sunim?

Aptuveni 2,5% no ķermeņa svara dienā vidēja izmēra sunim ar parastu ikdienas aktivitāti. Aktīvākiem, augošiem vai grūsniem dzīvniekiem daudzums atšķiras.

Vai var pirkt gaļu parastā veikalā?

Jā, ja tā ir paredzēta cilvēku uzturam. Bioloģiski audzēta gaļa vai gaļa bez antibiotikām ir labāka izvēle jutīgiem suņiem.

Vai suņiem drīkst cūkgaļu?

Drīkst, ja tā ir pārbaudīta un cilvēka galdam paredzēta. Mežacūkas gaļu jēlā veidā dot nedrīkst trihinelozes riska dēļ.

Vai svaigēdāji jāattārpo biežāk?

Nē, ja gaļa ir pārbaudīta. Biežāka attārpošana attiecas uz medību suņiem un tiem, kas ēd nepārbaudītu meža gaļu.

Cik ilgi ilgst pāreja uz svaigo barību?

Parasti dažas nedēļas, atsevišķos gadījumos līdz mēnesim. Mēnesi ilga caureja tomēr nav normāla pārejas pazīme.

Latest Stories

Šī sadaļa šobrīd nesatur nekādu saturu. Pievienojiet saturu šai sadaļai, izmantojot sānu joslu.